Karatē vēsture

Napoleons rakstīja, ka novērojis, ka kaut kur tālajos austrumos ir neliela valstiņa, kuras iedzīvotājiem nav ieroči. Nav šaubu, ka viņs domājis Ryukyu salas – Okinavu. Okinava ir lielākā no Nansei Shoto (Ryukyu) salām ~ 550 km uz dienvidiem no Japānas, galvaspilsēta – Shuri). Šeit attīstījās cīņas māksla, kurā netika izmantoti ieroči, jo tos aizliedza likumi. Laika gaitā divas reizes tika izdoti rīkojumi par ieroču aizliegumu. Pirmo reizi apmēram 600 gadus atpakaļ, otro reizi aptuveni pēc 200 gadiem.

Pirms pirmā aizlieguma pasludināšanas, Ryukyu salas bija sadalītas trīs karojošās valstiņās: Chuzan, Nanzan, Kokuzan. Chuzan valdnieks Shō Hashi apvienoja tās un izdeva rīkojumu, kas aizliedza visiem Ryukyu salas iedzīvotājiem turēt jebkādus ieročus, pat vecu sarūsējušu zobenu. Viņš arī saaicināja ievērojamus valsts vīrus un mācītus cilvēkus no visām trīs valstiņām uz savu galvaspilsētu Šuri, kur nodibināja centralizētu valdību. Šī apvienotā valsts pastāvēja aptuveni 200 gadus. Tad pienāca 1609.gads, un valdniekam nācās izveidot un apbruņot armiju, lai aizstāvētos pret iebrucējiem no kaimiņsalām. Par jaunu apbruņotie Ryukyu salu karavīri cīnījās ar neaprakstāmu drosmi un izveicību, un, lai gan tie uzvarēja vairākās kaujās, Ryukyusalu iedzīvotājiem un viņu valdniekam nācās padoties iekarotājiem.

Pavēle par ieroču aizliegumu tika izdota otro reizi. Daudzi Ryukyu salu iedzīvotāji sāka apgūt un trenēties pašaizsardzības mākslā, izmantojot tikai savu ķermeni, rokas un kājas. Nav precīzi zināms, kā tas sākās, bet daudzus gadsimtus Okinavai bija tirdzniecības sakari ar Dienvidķīnas iedzīvotājiem no Fukien provinces. No šejienesRyukyu salās tika pārņemts un ieviests ķīniešu cīņas veids Kempo, kas ir uzskatāms par mūsdienu karatē sākumu.Cīņas mākslas būtība ir izteikta vārdos: “Karatē sākas un beidzas ar pieklājību.” Okinavas iedzīvotāji daudzus gadsimtus uzskatīja, ka viņu zeme ir vieta, kur sevišķi stingri tiek ievērota pieklājība un etiķete. Šuri pils vārtus sauca par Pieklājības vārtiem (Shurei no Mon). Šie vārti tika iznīcināti otrā pasaules kara beigās, kaujā par Okinavu, bet tagad ir atjaunoti sākotnējā izskatā.

 Karatē sākums Latvijā dažādu iemeslu dēļ nav dokumentēts, bet ir zināms, ka PSRS pastāvēšanas laikā darbojās daudzi dažādi “pulciņi” un grupas, kurās entuziasti nodarbojās ar austrumu cīņu mākslu apguvi, bet šī darbība vairumā gadījumu bija nelegāla (izņēmums bija militārās un valsts drošības organizācijas). Šīs grupas apguva karatē stilus un virzienus, kas nebija piesaistīti kādai konkrētai, pasaulē atzītai un pazīstamai cīņas mākslas skolai vai starptautiskai organizācijai. Tajā laikā Latvijā piekoptie stili nebija “tīri”, bieži vien tas bija dažādu cīņas veidu apvienojums un sajaukums. Informācija un tehnikas apraksti tika pārrakstīti ar roku, un izplatījās šādā veidā.Vēlāka laika posmā , parādijās iespējas apmeklēt citas valstis , uz Latviju braucu cilvēki no citām zemēm. Kļuva iespējam veidot kontaktus ar starptautiskām cīņas mākslu organizācijām ,uz Latviju sāka braukt noteiktu skolu un klubu pārstāvji.Nostriprinājās sadarbība ar starptautiskām organizācijām , un seminārus – eksāmenus regulāri vadīja skolotāji no atbilstošā virziena organizācijas.Tadejādi tika pārņemta mācību metodika un klubos sāka ievērot atbilstošas uzvedības normas un etiķeti.Latvijas pārstāvji sāka piedalīties starptautiskās sacensībās.